Anita Mencendorfa.Izstāde- ''Koks.Dvēsele.Zari.''(raksta autore: Baiba Vahere.2016.gads)
Gleznas
ir mākslinieces Anitas Mencendorfas dvēseles atspulgs un dialogs ar
skatītājiem. Brīžiem ekspresīvs un plūstošs, reizēm – lakonisks un
simboliem piesātināts. Lai izdzīvotu, Anitai nepieciešamas spēcīgas
emocijas, filozofiskas sarunas un kontrasti dzīvē.
Savā jaunākajā
izstādē “Koks. Dvēsele. Zari,” kas aplūkojama Smiltenes tehnikuma
bibliotēkā, māksliniece izvēlējusies uzrunāt skatītājus, par tēlu
izmantojot koku. Tas nav nejauši. Pēdējos gados, strādājot par slīpētāju
uzņēmumā “Woodform”, Anitai bijusi iespēja redzēt koka mūžu tik
daudzveidīgās izpausmēs, ka ar to saistītās emocijas un pārdomas
materializējušās divdesmit mākslas darbos. Tajos vilktas paralēles starp
koka un cilvēka mūžu. “Koks, tāpat kā cilvēks, reizēm piedzīvo grūtus
laikus. Viņu, neprasot piekrišanu, var nocirst, aplauzt, atstājot vien
kroplākos zarus, pamest izrautām saknēm. Attieksme pret koku atklāj, vai
cilvēka darbība vērsta uz nākotni, vai viņš domā par to, kādu vidi
atstās saviem bērniem un mazbērniem. Tāpat kā koka zari tiecas pretī
saulei, arī cilvēkam visā mūža garumā vajadzētu censties bagātināt
dvēseli un rūpēties par savu garīgo izaugsmi. Vienā no maniem darbiem
redzams koks pēc lietus. Patiesībā stāsts ir par unikālo patību un
pasaules izjūtu, kuru nav iespējams mainīt. Lai kā cilvēki reizēm to
cenšas darīt, ejot pie psihologa vai paslēpjoties aiz greznām drānām.
Nolīst lietus, koks izskatās vēl skaistāks un košāks. No koka var
izgatavot visdažādākās lietas, taču nevienam nav pa spēkam mainīt
informāciju, ko tas sevī glabā.”
Aiz katra no divdesmit izstādē
skatāmajiem kokiem slēpjas kāds stāsts. Par dvēseli skumjās, prieka
trīsās un netverama brīnuma gaidās. “Šīs izjūtas ir tik dziļi intīmas,
ka sākumā negribēju darbiem likt nosaukumus,” atzīst māksliniece. “Bet
tad izdomāju, ka no savām emocijām taču nav jākautrējas. Jaņa Rozentāla
Rīgas mākslas vidusskolā mācīja, ka mākslas darba galvenais uzdevums -
atraisīt skatītājā jūtas. Spēcīgas emocijas ir skaistākais, ko cilvēkam
šajā pasaulē lemts piedzīvot. Pat visnopietnākie ļaudis to dēļ reizēm
gatavi darīt neprātīgas lietas.”
Anita Mencendorfa mākslinieces gēnu
mantojusi no senčiem. Slavenākais no viņiem - scenogrāfs, gleznotājs un
Latvijas Mākslas akadēmijas pasniedzējs Ludolfs Liberts. Pārējie vairāk
gleznojuši un zīmējuši savam priekam. “Lasīju Ludolfa Liberta
dzīvestāstu un sapratu, ka manā pasaules uzskatā ir daudz līdzīga viņa
redzējumam. Arī viņš nav baidījies no jauniem izaicinājumiem. Ja ko
darījis, tad no sirds un ļoti rūpīgi. Ilgstoši spējis strādāt tikai
tādus darbus, kas aizrāvuši un patikuši. Ludolfs Liberts mākslu
saskatīja visapkārt, ne tikai gleznās pie muzeja sienas.” Par savu
dvēseles radinieku Anita uzskata mākslinieku Kasparu Zariņu. “Viņa
“Pedants” ir stāsts arī par mani.”
Anita zīmē kopš sevi atceras.
“Kad mammai, tētim vai vecvecākiem apnika ar mani ņemties, viņi parasti
iedeva lapas un zīmuļus. Piezīmēju vienu bloku, viņi iedeva nākamo un
teica, lai zīmēju vēl. Septiņu gadu vecumā mamma mani aizveda uz Rīgas
Skolēnu pils Tēlotājas mākslas studiju, kur skolotājas Intas Stupānes
vadībā apguvu gleznošanas pamatus. Esmu arī viena no pirmajām gleznotāja
Jāņa Anmaņa Latvijas bērnu mākslinieciskās fantāzijas akadēmijas
audzēknēm. Pēc mākslas vidusskolas beigšanas dzīve tā iegrozījās, ka
aizgāju uz Rīgas Vieglās rūpniecības tehnikumu, kur izmācījos par tērpu
konstruētāju - modelētāju. Taču savā profesijā pastrādāju ļoti maz.
Nekad nebūšu konveijera cilvēks. Savukārt, lai radītu ļoti kvalitatīvu
apģērbu, ir vairāki priekšnoteikumi, kurus ar šābrīža iespējām izpildīt
nav iespējams.”
Anita nebaidās nedz no darba, nedz jauniem
izaicinājumiem. Viņa ir arī diplomēta pavāre, kādu laiku strādājusi
restorānā “Double Coffe”. “Mana mamma ir šuvēja, bet tēvs – pavārs.
Vecmāmiņa strādāja dažādus vienkāršos darbus, kādu laiku bija arī
brigadiere. Manī apvienojies kaut kas no viņiem visiem. Ja kāds nezina,
ko darīt, lai paprasa man...”
Smiltenē, ciemojoties pie vecmāmiņas,
Anita pavadījusi gandrīz visus skolas brīvlaikus. “Toreiz, ejot uz
Smiltenes tehnikuma ēdnīcu pusdienās, pat prātā nenāca, ka kādreiz,
turpat otrajā stāvā man būs izstāde.”
Trauslas mākslinieces tēls ir
tikai pirmais iespaids par Anitu. Ja nepieciešams, viņa prot par sevi
pacīnīties un gatava aizstāvēt arī domubiedru intereses. Būdama
Smiltenes Mākslinieku apvienības priekšsēdētājas vietniece, viņa daudz
domājusi par to, ka Smiltenes māksliniekiem nav pastāvīgas vietas, kur
izstādīt savus darbus. Kā šo jautājumu risināt?” Darbojoties Smiltenes
Lietišķās mākslas studijas paspārnē, māksliniece iepzinusies ar
amatniekiem, kuri tāpat kā dzejnieki labprāt sadarbotos ar māksliniekiem
un rīkotu kopīgas izstādes un pasākumus.
“Koks. Dvēsele. Zari.” ir
Anitas ceturtā izstāde; vienlaikus arī pirmā, kas tapusi guaša tehnikā.
Mākslinieces tuvākais žanrs ir grafika. Viņas mākslinieciskajā
rokrakstā dominē simbolisms ar pašironiska naivisma “piegaršu”.
“Gleznojot kokus, vēlējos uzsvērt emocijas. Līdz ar to no
pieklusinātajiem toņiem bija jāatsakās. Zīmēju ar guaša krāsām, ko
nopirku, lai mācītu draugus gleznot. Taču viņi bija tik kūtri, ka pie
zīmēšanas tā arī netikām. Līdz šim nebiju pamanījusi, ka Krievijā
ražotās guašas var jaukt un maisīt, cik grib, tās vienalga saglabā savus
košos toņus.”
Anita uzskata – mākslā samelot nav iespējams.
“Reizēm sāc gleznot, bet tad vienā brīdī mākslas darbs sāk dzīvot savu
dzīvi, dvēsele atnāk vaļā, atraisās noklusētas emocijas un rezultāts
iznāk pavisam citādāks, nekā bija plānots sākumā. Pirmais otas
pieskāriens lapai vienmēr ir mazliet bikls un nedrošs, bet - atliek
tikai sākt strādāt un viss mainās.”
Iedvesmu jauniem darbiem
māksliniece smeļas dzīvē, filozofiskās sarunās, patiesā draudzībā,
grāmatās, mākslā un mūzikā. Anita fano par kinokritiķi Ditu Rietumu, bet
viņas mazās labsajūtas formula slēpjas... rūgtajā šokolādē. Savukārt
pašas gleznotie darbi paver iespējas labāk iepazīt sevi un satikt jaunus
domubiedrus. Par nākotnes plāniem Anita runā tik ilgi, kamēr tie
piepildās. Ja cilvēki, skatoties viņas darbus, izjustu aicinājumu
piepildīt savu dvēseli ar kaut ko tīru un skaistu, māksliniece būtu ļoti
laimīga.