K.V.
14. augusts, 2017 pl. 22:57,
Nav komentāru
Mūsu pirksti vijas arabeskās, čūsku kluso elpu saknēm,
Līkst ķekari vīna dārzos, briest un medojas zaros sapņi,
Elpu uzplūdos, elsu atplūdos, nopūtās maldās tavi mati,
Un kā bezgalīgs mežezers šonakt silta, esi tu pati.
Vieglviegli iekostu lūpu, mokas lūdzlūdzošām acīm,
Zem manu roku žuburiem, bez vārdiem ko šobrīd sacīt,
Runājot vijīguma, samtainu glāstu, krūšu vārdiem,
Tu pilsēta tagad esi ar rītagaismai ļautiem vārtiem.
Kā saucēja balss mēs abi pāri tukšainei šai siltai
Skrienam kā paisuma viļņi nerimu liedaga smiltīs.
Tik tikli, tik mikli ir viss starp abiem mums:
Sirds notrīcēšana un teju bezgalīgs nogurums.